Kad it kā esi pieradis pie ikdienas...

Es pirms nedēļas sapratu, ka man baigi veicās. Jo.. Iedomājieties tikai... Pirms nedēļas es vēl nezināju, ka izmantošu datora klaviatūru un peli rakstot šo ziņu ar to roku un pirkstiem, kuri parasti sēžot pie kompja lika iekšā kaut kādu uzkodu mutē, "bija taukaini un klaviatūrai pieskarties nedrīkstēja" - vai arī sita līdzi ritmu kādai mūzikai, vai.. citreiz nedarīja neko...
Gadījās man nelaime - kā par brīnumu - tieši šajos laikapstākļos, kad visvairāk dubļu. Pareizā roka čupā, ģipsī, un šobrīd nedara neko. Otra atkal mazliet nesaprot, kas jādara, jo viena netiek galā, plus vēl raizējas vai "kolēģei pa labi" kas nesāp.

Un jā. Ilgi nevajadzēja gaidīt, kad atkal novērtēju darbu, ko paveica iRobot. Kaut kā gada laikā jau bija tik ļoti pierasts pie šī "mājdzīvnieka", ka sāku piemirst novērtēt viņa spējas.

Un pašai saimniecai tāds prieks! Ai!!! Pat rokas nevajag, visu izdara programma. Nu.. ja nav programma, var ar vienu pirkstu lielo pogu nospiest. Kaut vai ar kājas īkšķi. Roomba pārējo izdarīs!