Tālāk seko pati Pasaka:
Bija burvīgs Sestdienas rīts, kad
paverot aizkarus pārsteigta ieraudzīju uz
grīdas saplēstu manu mīļāko krūzīti.
Nospļāvos un atmetu ar roku,
bet tad ienāca prātā doma -
savākt lauskas aploksnē un nosūtīt
Jaunzēlandes kultūras ministrijas otrajam Atašejam.
Atašejs, saņemot šādu sūtījumu, aizgāja
pie sava šefa un apraudājās
no laimes, jo nebija cerējis,
ka lauskas ir tik asas
un griezīgas. Asarām turpinot birt
viņš teica, ka ar tām
ir saistīta viņa pagātne! Tapēc
pieprasīja brīvu dienu, nolūkā izveidot
pagrabā tamborētāju radošo darbu izstādi,
kas patiesībā būtu slepenais izlūkdienests.
Tajā pašā laikā Latvijā kāds
marinēja savā virtuvītē gurķus un
pilnīgi nejauši iemeta gurķu burkā
vēl vienu lausku no krūzītes -
no vecmāmiņas taupītas senlaiku servīzes,
un tad par lielu pārsteigumu
pamanīja, ka tā mazliet atšķiras.
Izķeksēja un aiznesa uz antikvariātu
lai dabūtu briesmīgi daudz piķa,
taču tur viņu atraidīja, jo
tur Maksimas saplēstās krūzītes nepieņem.
Tur pieņemot tikai roku darbus.
Sasper jods! Ko lai iesāk?
Šis bija kāju darbs, perfekti!
Iet uz PTACu varbūt sūdzēties?
PATC slēgts. Laikam svētdiena šodien.
Vai varbūt mēģināt izvirpot pašai??
Šajā laikā Jaunzelandes Atašeja izlūkdienests
lika kopā detaļas un mēģināja
sākt rūpīgu lauskas izmeklēšanas plānu,
lai pie lauskas pielīmētu mikročipu,
kuru iešūtu spēļu lācītī, lai
par Partijas naudu iegādātos bosam
daudzfunkcionālu kaķēnu, kas izlaiza šķīvjus
neko nesaplēšot un neradot lauskas.
Kāds sviests, - padomāja Atašejs? Importa!
Tad Atašejs izdomāja izsaukt taksometru
un doties ciemos pie vecmāmiņas
koši zilā krāsā ar zaļiem lācīšiem.
Vecmāmiņa bij kļuvusi zila tāpēc,
ka bija saēdusies vecas mellenes
un saēdusies zilos graudiņus.Toties
Atašeju viņa parasti pabaroja ar
sēnītēm. Tādām mazām un zaļām
avenēm, no kaimiņu piemājas dārza.
Patiesībā - bija nepieciešams atvaļinājums, garš.
Šīs lauskas ar sēnītēm un avenēm
Atašeju bija nogurdinājušas. "Gribu gulēt,
ilgi, ilgi, bez šīm lauskām."
Atašejs sapurināja sevi - liels apjukums,
kas man atgādina cik ļoti
es mīlu saullēktus vasaras rītos
par spīti kurpēm, kas spiež
pamostoties meža pļaviņā. Bet reiz
pamostoties pat āra mazmājiņā ar
zilu aci un spaini galvā
viņš atcerējās cik ļoti mamma
tad bija viņu mierinājusi ar
plīša lācīšiem un gardām kompetēm,
minerālūdeni un skābiem gurķīšiem, jo
dzīvē allaž tak vajag dažādību.
Atgriežoties pie savdabīgajiem vasaras rītiem
Atašejs noskurinājās, iedzēra miegazāles ar
medu un likās dejā. Nomierinošs
vējiņš iepūta viņa bikšu galos,
vējš uzvēdīja patīkamo mazmājiņas aromātu,
Sekretāres roku pieskāriens lika domāt -
tas jau man laikam sapnis...
Bet nebija viss sapnis. Sekretāre
smaidot piedāvāja paņemt šķīvi, kurā
bez treknas sviesta pikas bija
saburzītas sarkanas tīkliņzeķes ar savādu
mazmājiņas aromātu. Un tomēr viņš
tās apēda smaidīdams, lai neaizvainotu
laipnās devējas smalkās dvēseles stīgu
un kulināro huligānismu vietējā izpildījumā.
Viņš saprata - nebūtu tās lauskas...
starp priekšzobiem, varētu arī paņemt
papildus porciju - tiesa gan bez
zeķēm un citiem grabošiem knibuļiem.
Bet kā lai to paskaidro
senilajai Sekretārei, kura, grabinot protēzes
jau sāka marinēt tīkliņzeķu krājumus
nākamajam gadam, ko cerēja pavadīt
ar nākamā gada potenciālo kompanjonu.
Būtu taču jauki Havaju salās
pavadīt laiku piemērot sieviešu zeķes,
dziedot uijā uijā nikni vilki
un verot krelles nodoties mīlas
dzejas māksliniecisko izteiksmes līdzekļu analīzei
un citām medicīniskām vai antimedicīniskām
literatūras jomām svešvalodās. Bet diemžēl
no šiem plāniem nācās atteikties,
jo Atašeja kuņģis neizturēja un
viņš ātri izskrēja uz ielas,
paskatījās uz abām ielas pusēm
un skrēja pāri ceļam, taču
tomēr nepamanīja ātri braucošo Zapiņu
un uzskrēja tam virsū. Nabaga
mašīnīte apvēlās un žēli tirināja
atlikušos trīs riteņus kamēr šoferīte
lēkāja apkārt mīļajai mašīnītei un …
patiesībā - šis stāsts nav par
mīlestību tās parastajā nozīmē, bet
par mīlestibu pret Zapiņu un
par īpašajām pāru attiecībām, kad
mašīna un cilvēks spēj savstarpēji
noskaņoties uz viena viļņa un
neskatoties uz buktēm, ko radījuši
spēcīgie pavasara vēji, var domāt
kopīgas domas. Bet ko nu
liegties, Zapiņam pēdējais Pavasaris, bet
vairs augstāk par savu pakaļu
neuzlekt. Nu neko dzīvē taču
nevar sasniegt ar tukšu filozofēšanu.
Tāpēc iesim uzrakt kartupeļu vagas.
Krīze taču - varbūt kāds pērnā
gada bioloģisko brokoli negausīgi aprijis
bezkauņa klusiņām rij arī šīgada?
Deputāts grib par to visu
paņemt kaut ko pa virsu,
bet tauta un Sekretāre protestē
un iziet ielās basām kājām,
jo nāk taču 8. marts!
Varbūt jāstāda neļķes nevis
buļba!? Pareizi, vismaz Atašejam nebūs
jāmeklē saplēstā krūze, lai izzīlētu
cik tirgū maksā neļķes un
par ko savas galvu lauzīt,
jo nekad nebija īsti sapratis
kur platspīļainie melni vēži dzīvo.
Bet bija taču jāpieņem lēmums -
iedzert šodien, vai gaidīt
cik daudz drīkst šovakar izdzert
sarūgušo sievasmātes ābolu sulu, jo
nekā labāka jau dabūt nevar
pat tik augsta amatpersona. Krīze
bija savās rokās sagrābusi Atašeju …
Tomēr tā sula veica brīnumu -
aizcietējums pazuda kā nebijis, jo
īstenībā nemaz nebija bijis tur
kur tam īstenībā bija jābūt,
jo "visas problēmas esot galvā
nevis kaut kur starp kājām",
noteica Atašejs un smagi nopūtās.
Jālieto tas kas pieejams un
ka tik smuki izskatās! Būs
ko lietot skumju brīžos, neskatoties
uz sekām. Kādas sekas? Varbūt
ka pavasaris nāk un gribas taureņus
un vaboles, skudras un sliekas
vēderā? Lieldienās olas nokrāsošu zaļas,
lai rastos īstena pavasara sajūta,
un iešu apmētāt kaimiņieni, kura
mūžīgi zog manu sarkano apakšveļu;
mušas un citus eksotiskus zvērņus
izmanto savās netiklajās nodarbēs, kuras
mūžīgi izraisa tai gremošanas traucējumus,
nemaz nerunājot par to, ka
fotografē paparacci. Un tad avīzē
neparādās nekas, jo maziem bērniem
taču nav jāredz sarkana veļa?
Tur nesanāks ne šis ne
tas. Tāpēc es paceļu karogu
sarkanbaltsarkano un smagu sirdi prātoju
kā pierādīt apkārtējiem, ka nemaz
nemaz nemaz nemaz nemaz nav
naudas jaunai veļai, jo alga
kopumā - tik sliktas manas idejas
rezultāts. Staigāšu plika, jo ārā
būs čaļi, kas to labprāt
aplūkos ar iekāres pilnajām acīm.
Tad atnāks atašejs ar savu
zeķubikšu Sekretāri un sāks stāstīt
par pieklājības normām izejot sabiedrībā.
Bet man par to visu
nospļauties, jo gribas pie Dinamo
foršajiem, seksīgajiem puišiem, un pārējais
ir mazsvarīgs. Tikai hokeja ripa
var pagaidīt, arī pavasaris, jo
galvenais ir iemīlēties pavasarī un
Atašejam darba vēl daudz, līmējot
sasistās krūzes un tamborējot zeķubikses.
Un arī kaimiņu tante joprojām
vēro zvaigznes naktīs un marinē
priekš Sekretārēm, kas gaida pavasari
gurķīšus. Ja nu pavasarī gadās
pohains hokejists, gurķu mīlis un
Atašejam joprojām daudz darba,
nemaz nerunājot par kartupeļu pankūkām?
Kulinārika glābs pasauli - nolēma Atašejs
un atjēdzās - drīz 8. marts.
Kā gribētos tā pa īstam
rudenī pamarinēt! Tagad tak pavasars!
"Nost ar drūmām domām!" viņš
pagalam gļēvi, izmantojot manu lūpu
krāsu uzrakstīja vēstuli. Tad vajadzēja
iesmaržināt to ar Burberry odieri,
tomēr tas būtu pārāk sievišķīgi.
Tāpēc viņš pamērcēja spirtā,
bet man kā sievišķīgai būtnei
tas būtu tīri labi paticis!
Pēdējā brīdī es atskārtu, ka
manas domas vienmēr kavējas pie
šokolādes batoniņa un kolas glāzes
un nevis pie paša svarīgākā.
Vai man vajadzēja ļaut Atašejam
sevi izmīlēt un pacienāt ar
marinētiem gurķīšiem? Vai varbūt tomēr
sākt ar gurķīšiem un tad
ar slaidu rokas vēzienu iešķelt -
sagatavoties pavasara brāzmām sirds dibenā?
Ko nu vairs mānīt sevi
- viss, kas notiek, notiek uz
labu. Tā vismaz mana vecmamma
mēdza teikt. Un gan arī
vectēvam dažreiz paspruka šāds teksts.
Tātad jāaizmirst par Atašeju un
jāiegādājas Sesks - lielas atšķirības nav.
Tā nu gāju uz veikalu
un pēc savas iniciatīvas atrāvu
šapmanieša pudeli un novēlēju visiem
priecīgu sieviešdienu un tīru māju!
Biju ieaicinājis uz svētkiem iRobotu,
bet tas no mīlestibas nesaprot.
iRobots teica, lai raksta tā,
kura spēj izsekot līdzi saturam.
Sesks izgrauza caurumu kastē un
atgādināja, ka jāraksta, lai veidojas
sirdi plosoša vēstule, nevis vienkārši
bezgalīgi mīļu vārdu virkne un
šifrēts teksts, kuru jānogādā uz
trakomāju, kur tādus vien gaida,
lai apklusinātu uz mūžu. Bet
pa lielam tas neko nemaina.
Ķivere galvā izglābj no likstām!
Kur lai to dabū? Prātoja
Mājsaimniece, uzvilkusi kājās siltas zeķes,
un matu ruļļiem matos devās
pie zīlnieces, kas lika domāt
ka dāmai tomēr nav vis
naudas seansa apmaksai, kas viņai
lika justies pagalam neērti. Tāpēc
šis bija aktuālākais jautājums kundzītei,
kura gribeja iegādāties vel vienu
klēpja sunīti savam vīra kolēģim.
Kolēģis ir muzikants, tādēļ, iespējams
ka viņam labāk patiks čivauva.
Bet čivavas ir pārāk dārgas,
turklāt kundzīte un muzikants jau
tā bija krietni patērējušies pērkot
Sesku un Zapiņa rezerves daļas,
kā arī šampanieti un zemenes.
No Seska gan lielas jēgas
nebija, jo randiņš tomēr nesanāca.
Atkal tikai velti izsviesta nauda,
nodomāja kundzīte, piesedzot kuplo krūtežu.
Nabaga kundzīte! Viņa taču nezināja,
ka vīrs jau sen bija
sameklējis sev patīkamu laika kavēkli
tā paša jestrā muzikanta sabiedrībā.
Nu, ko, kundzītei nācās meklēt
kādu plecu, uz kura izraudāt
sāpes un likt iepazīšanās sludekļus.
Bet veiksme viņai tā arī
neuzsmaidīja - atsaucas vieni vienigi bomži,
un šobrīd viņai vismazāk vajadzēja
smirdoņu blakus, jo pietika ar
vēl vienu liekēdi uz pleciem
un veco drāšu birsti, kas
ar ēdienu atliekām aplipusi mētājās
apskrambātajā, bet spodrajā virtuves stūrī.
Atnākusi mājās, kundze izdzirdēja pie
loga grabināmies veco skursteņslauķi Frīdi.
Viņš dziedāja Siksnas "Vālodzīti" un
ar brīvo roku vicināja šaufeli.
Atradies, pasaules staigātājs, viņa norūca
un sāka mēzt vējtveri. "Ha!"
Tev gan manis nedabūt! Dusmīga,
bet glaimota par saņemto uzmanību,
kundze maigiem žestiem darīja savu
darbu līdz māja spīdēja un
laistījās. Ko nu? Viņai atlika
gaidīt, kad atkal grabināsies Frīdis
un aicinās uz tasi zaptsūdens.
Bet kamēr viņš to vēl
nav izdarījis, viņa ķeras pie
sevis skaistināšanas un izvelk no
skapjaugšas skrubjus un rūžas, jo
vecuma krunkas kaut kā vajag
aizšpaktelēt. Tikmēr vecais Frīdis no
skursteņa bija izķeksējis aizpērnās vārnas
un smagiem soļiem kāpa lejā
lai ierosinātu labāk iet uzrakt dārzu.
Bet kundzītei prātā jau rosījās
citas rūpes. Varbūt ir vērts
uzaicināt Frīdi uz tasi tējas?
Bet tad atmeta ar roku -
Nē! Ir jādomā, kā glābt
atlikušās krūzes lauskas, kas palika
pēc ķildas ar vīru uz
Jaunzēlandes kultūras ministrijas balkona terases.
"Laulība jāglābj!" Uzmācīgā doma neatkāpjas.
Laulība vai lauskas? Ko nu?
Laulība! Bet kurš vairs atceras?
Var būt laulība ir lauskās?
Kā gan nebūs, ja vīrs
visu laiku pieprasa, lai palielina
krūtis un samazina taukus uz
dibena, kamēr pašam ir pārāk
ļengans un spalvains alus vēders?
Jāšķiras un jāmeklē mīļākais. Pie
velna laulību, kas ar lauskām!
Lauskas līmējam kopā, lai var
tiesā pierādīt, ka pie visa
vainīgs vīrs, nevis viņas dēka.
Un ja nu nesanāk pierādīt?
Varbūt uzpirkt tiesnesi? Vai
atklāt, ka vīrs ir tiesneses
baseina tīrītājs, tātad viņa nedrīkst … ?
Nē jādomā kāds cits variants!
Un izdomāja. Jābrauc uz Arābu
Emirātiem un jālūdz kādam šeiham
lai ņem viņu savā sievu
pulkā, tad varēs atlikušās dienas
vadīt izšujot zīda apakšsvārkus un
aplaimojot šeihu ik četrdesmito dienu.
Šis variants viņu apmierināja, jo
tad nebūtu jāmazgā trauki un -
intīmie brīži - kā pēc kalendāra,
un pietiekami reti, lai neapniktu.
Un, varbūt kļūšu par mīļāko
sievu, kas noteikti dos priekšrocības?
Taču ir viens "bet". Vai
tagadējais vīrs dos šķiršanos? Jel
dodi, Dievs, man spēku, lai
kaut uz īsu brīdi, bet
izdotos izbaudīt visu, ko dzīve
man liek uz pussdienu šķīvja.
Tā viņa prātoja dienu, prātoja
nakti, kamēr izprātoja, ka lai
īstenotu sapni, ir vajadzīgs tikai
cirvis un kaplis, lai atbrīvotos
no virtuves klonā ieaugušajām putekļu
ērcītēm un tad tiktu vaļā
no lielākās ērces - nejaukā vīra,
kurš viņu piekrāpa ar vīrieti,
kas krāsojies spilgti zils ar
dzelteniem punktiņiem vēdera muskulatūras daļā!
Plāns bija gatavs, atlika tikai
izrakt bedri un aicināt vīru
norakt savus mūža ieguldījumus un
sasodīti labi uzdzīvot kopā ar
Jaunzēlandes kultūras ministrijas otro Atašeju,
kurš, kā izrādās arī bija
vienkārši ļoti labs cilvēks, kas
ilgu laiku izlikās par nūģi
bet necieta arī vīriešus, jo
sievietes tomēr lietderīgākas un plašāk
spēj izstāstīt redzēto filmu saturu
un veiklāk satīra netīrumus no
maka. Bet toties pārāk slikti
pārstāsta svarīgu futbola spēli un
nespēj nomainīt automašīnai visas bukses,
kā arī parādīt kā izjaukt
putekļusūcēju un veļasmašīnu "Maļutka". Tas -
putekļainām grīdas segumu virsmām, kuras
tā vien brēc pēc iztīrīšanas
sevišķi, ja tās pievemj kaķis.
Lupata labi saslauka. Tās, tiesa
labāk netīrīt nemaz, jo citādi
neviens neredzēs, cik patiesībā vērtīga
ir sievietes čaklā roka. Tā
padara tik daudz laba un …
un kaķa vēmiens pie putekļuslotas
palīdz vīriešiem nestundā, kad nepieciešams
paskatīties uz kaut ko pretīgu
un nepieciešams tas ir bieži.
Nolēma vecene doties uz tirgu
un pie viena iepazīt kādu
jaunu, potenciālu mīlnieku, jo tas
arābu šeihs tomēr ir pārāk,
pārāk tieviņš un ilgi netur
spriedzi un atslēdzas uzreiz pēc
segša. Tikai vajag izdomāt kritērijus
jauna mīļākā meklēšanai un arī
izlemt cik mīļākie noderētu, ja
nedēļā ir septiņas dienas, bet
mīļākais tikai viens un vēl
pāris nepārbaudītie no rezerves sastāva,
kas ieslēgti skapī nebaltai dienai
un sagrūsti saldētavā, lai nemaitājas.
Daži ieskābēti - ja nu saldētava
iziet no ierindas? Kam tagad
viegli?? nabaga sieviete ar savu
maigumu nevar visus uzreiz aplaimot,
tādēļ ņems pa vienam un tad
skaitīs lielos O, lai izvēlētos
piemērotāko. Žūrijas loceklis būs Sesks,
kurš dzīvo zoodārza pelēkā nostūra
sarkanajā stūrīti ar draugu Jenotu,
kam dabas prieki nav sveši.
Nepavisam nav sveši, un ir
tikai jāatrod vieta konkursa organizēšanai.
Par vietu beigās tika izvēlēta
air baltic lidmašīna. Dārgs prieks -
tagad visi dzen sviestu, jāpāriet
uz Euro valūtu beidzot, jo
rubļi nez vai ir labākā
iespēja uzlabot finansiālo situāciju. Te
lieta pēc segša ar jaunēkli
kļuva arvien nopietnāka, jo saspringtā
gaisotne neļāva izpausties viņas dvēseliskajai
un kristālskaidrajai dabai pēc viņas
dvēseles sauciena pēc kādas saprotošas
auss. Bet džeks izrādījās pokemons
astotajā paaudzē. Tāpēc viņa atmeta
ar roku visiem aizspriedumiem un
ielūdza pokemonu uz glāzi piena.
Piens bija garšīgs, bet tomēr
gribējās ko stiprāku iedzert viņam.
Tādēļ ķērās varoņi pie kefīra.
Kefīrs, lai gan arī garšīgs,
tomēr arī nesniedza cerēto rezultātu.
Tāpēc viņi atplēsa lielo paku
un piepilināja nedaudz liķieri "Moka".
Neba nu savādā konsistence dziru
darīja baudāmu, realizējamu laika gaitā,
bet puisis... puisis bija tas
kurš izdzēra visvairāk un visātrāk.
Pēc tam sirsnīgi atraugājoties un
uzsitot viens otram uz pleca
nolēma, ka jāpasaka vecākiem par
to, ka visa dzira beigusies!
Ka vajag iet pakaļ vēl
un ka nākamnedēļ viņiem būs
dvīņi - tāpēc vajag daudz piena
un cepumiņu ar ievārījumu, lai
dvīņi pārāk nedusmotos par TO.
Tomēr abi bija aizmirsuši par
veco Sesku, kurš vienmēr zaga
melnās zeķes un mežģīņu krūšturus,
ko pārdeva Jaunzēlandes kultūras ministrijas
jautrās darbinieces kopā ar saviem
cāļiem, atrodamiem 52. lapā. Jo
Jaunzēlandes kultūras ministrijas kulturālās darbinieces
bija neapmierinātas ar jaunajām formām,
tāpēc mežģīņu zagļi, Seski izdomāja,
ka jāgaida Vellata, kas izveidos
biezpiena plācenīšus ar melleņu zapti
un neļaus darbiniecēm vilkt jaunos
mežģīņu stringus pie sarkanās formas,
jo skursteņslauķis Frīdis ar tiem
nejauši bija iztīrījis skursteni, kurš
nebija tīrīts kopš 5-tā gada, jo
piektajā gadā bija revolūcija, kurā
līdz šim neviens nebija pamanījis,
ka Frīdis dabūja ģenerāļa činu.
Toties skursteņos rāpās revolucionāri, lai
uzglūnētu kanēļmaizītēm, kuras
bija slepeni valdības ieroči. Tos
izmantoja laicīgā vara lai slēptu
baismos noslēpumus par krutkas ražošanu,
kā arī ļaunprātīgu lietošanu, tāpēc
sazvērestības teoriju piekritēji viszinīgi māja
ar sarkanajiem stringiem un vicināja
ardievas pastāvošajai iekārtai. Dzima jauna
indigo bērnu paaudze. Ak, jel!
Un tā, viņi gaidīja 8. martu
un pat nepamanīja 23. februāri.
Indigo paaudze taču neļaus svinēt?
"Kādēļ gan?" jautāja pokemons pingvīns.
"Kādēļ šie senilie svētki būtu
svinami ar puķi zobos pingvīniem?"
Vai labāk saņemt drāšu birsti?
Nu, to, kuru mīl pudeļkakliņi?
Nē, šie prieki lai izpaliek.
Lai tomēr slota citiem tiek!
Piemēram raganām vai ļaunajām sievasmātēm,
kas tādas tikai izliekas, jo
patiesībā vēl cītīgi mācās, kā
grauzt ābolus nesabojājot mizu un
sabojāt dzīvi vīriešiem. Pienāca pusnakts
un Zapiņš beidzot bija ticis
ārā no grāvja, kur Atašejs
tikās ar god. Shleseru par
šņabdeguņu invāzijas samazināšanu Eiropas Savienībā.
Shlesers ar Atašeju nosprieda tā:
pērkam Rīgas atslēgas, rekonstruējam AB,
uzstādam lidmašīnās piena automātus, lai
visiem tiek tas prieks! Un
šņabdeguņiem tas noteikti nepatiks. Lai
parūpētos par viņu extra labklājību
un izpatiktu viņiem, palīdzēs Preiļu
Šņabdeguņu tiesību aizsardzības komiteja, kas
sagatavos duļķaini dzelteno dziru kopā
ar plakātiem par to, cik
maiga āda un slaids viduklis
rodas, ja cilvēks regulāri lieto
iekšķīgi, bet dažkārt arī ārīgi
gurķu sulu un citronu miziņas
un superīgo mazgāšanas līdzekli "Skaidra".
Kas var būt labāks par
iespēju vecumdienās ārstēties no "Skaidras"?
Vismaz nav tik truli neoriģināli
kā sarīties importa trauku mazgātājus.
Un maiga āda un slaids
smadzeņu pods garantēts. Protams var
jau arī iestūrēt laulības ostā ...
izlikties, ka tas nav svarīgi,
bet cik tu ilgi izliksies?
Tika nolemts pirkt gredzenus. Naudu
bankai atdos piecu gadu laikā,
bet ķīlā atstās gredzenus, jo
nafig tie ir kādam vajadzīgi.
Mūsdienās bez ķīlas vairs nedod
un arī neņem pat mazākos
Zapīšus. Bet, ja ļoti gribas -
tad tikai ēdiena urbināmos kociņus,
bet kuram tie vajadzīgi, ja
urbināt nemāk? Tāpēc tika nolemts
dzīvot civillaulībā un audzināt indigo.
Varbūt kāds no viņiem vismaz
pienesīs ūdeni vai palīdzēs ragaviņas
uz mežu vecumdienās aizvilkt, kad
cukura taloni beigsies un negribēsies
pēc medus pie bitēm līst
rāpus, tupus vai uz vēdera,
kā jau daždien pienākas nogurušam
Atašejam ar gaumīgu pīrsingu nabā
- dzīves jēgu izkūkojušam gudriniekam. Tomēr
laimīgs tas, kas Ainārs vārdā
kamēr tukšums māgā spārdās, jo
Preiļos darinātās kanēļmaizītes nolaupīja Citplanētieši
un garšīgo riekstu maizīšu vairs
nepietika pat kamielim, par citiem
delegācijas locekļiem, turklāt, nebija samaksāts
kārtējais komunālais rēķins. Nāksies vien
ķerties pie neaizskaramajām rezervēm. Tikpat
no tā neizbēgt. Bet priecē
ka ārā spīd saule logā
un ir pienācis jauns rīts -
gaidāmi jauni un lieli darbi,
kas nesīs lieliskus augļus turpmāk
mīlējot, strādājot, un visādi citādi
arbūzus, melones un citus augļus
ēdot un citus ļaudis cienājot.
Viņš beidzot saprata, ka pēc
nedēļas ēst vairs nebūs ko,
jo karote palika ieslēgta Zapiņā,
kurš tāpat nevienam nav vajadzīgs
- ar 3 riteņiem un noraudājies
līdz rūsai. Viņa dzīvei pienācis
gals. Tur nu neko nevarēja
pasākt. Automehāniķis žēlīgi smaidot piedāvāja
sarūsējušo Zapiņu cerībā, ka kāds
pretī iedos vienu ziemas riepu.
Taču neviens tā arī riepu
nedeva. Laikam jānodod adopcijai tas
Zapiņš. Un riepa jāaudzē pašam
Un tad janoperk karote, lai
varētu rakt kartupeļus. Zapiņš pa
to laiku jau bij atradis
jaunu saimnieku. Un tad automehāniķis
piemeklēja draugu - jauko, skaisto i-Robotu,
kas viņam nemaz nebija nepieciešams.
Tāpēc nolēma to piedāvāt Atašejam,
jo viņam bija zaru slota.
Ja tehnika tev nav sveša,
var pazvanīt raganai un paprasīt
motoru zaru slotai, lai var
saprast kas labāks - slota vai
i-Robots. Citādi nākas nemitīgi plucināt
pērnos kārklus. Bet ja nu
galīgi nav ko darīt, vienmēr
taču var aizbraukt uz Japānu
un dabūt tādu brīnumainu aparātu
kurš dala košļenes katram, kas
nelaikā nospiež sarkano podziņu uz
kreisā paneļa, tāpēc, ka uz
labā paneļa podziņu nav un
kamieļa mugurai ir arī cita
vērtība, ja nevar atrast pogas-
podziņas. Iespējams tā podziņa vēl
mainīs krāsu - nebūs sarkana, bet
kļūs violeta un tad gan
mēļa. Cerams, tas palīdzēs uzspridzināt
ledus sastrēgumu, kas izveidojies uz
manas galvenās artērijas. Putekļi krājas,
aorta aizsērējusi. Vajag tās trubas
izraut cauri ar kārtīgu sūkni.
Turēt skursteņslauķi aiz zelta pogas,
lai nelūr svešos logos - tas
ir vājprāts. Ieraudzīs vēl
viņu pliku. Bet gan jau
vecais čiekurs nobīsies. Nav jau
pirmo reizi ar pīpi uz jumta.
Ir otro. Pirmajā reizē viss
nodega. Gaidam, kas nu būs
ar to pašiedvesmu... Pūdernīcā zirneklis
sāk jau dzeju rakstīt. Sekretāre
izbīlī kafijai piešāva sāli, tomēr
garša bija diezgan laba. Pēc
12 prombūtnes gadiem bij atgriezies
Lieliskais Vīrietis, un viss turpinājās,
dzerot sāļo kafiju. Viņi atcerējās
skolas gadus, pirmo randiņu, pirmo
pieveikto šņabja pudeli un muļķības,
kuru rezultātā viņa kļuva par
zapiņkluba priekšnieci, kam skapī paslēpts
ne viens vien skelets, bet
iRobots ar visaam fīčām un
tie visi ir ļoti labi.
Visiem viss ir labi, kamēr
nesāk piegriezt skābekli un ķidāt
morāles ietekmi uz zvaigžņotās debess
jumu, kas siltās vasaras naktīs
kaitina neromantiski noskaņoto skursteņslauķi un
lej pār zemi elljes trauku.
Lieliskais teica: "Es mīlu Tevi!"
Un šmuce atkal glūnēja aiz
bikšu stērbeles. Tagad nedrīkstēja atkal
izlikties, ka nekas nav noticis,
jo to varēja ieraudzīt bērni,
kas turpat netālu mētāja akmentiņus
pa tukšām zivju konservu bundžām.
Cik tas ir muļķīgi, padomāja
Sesks, norīdams pēdējo sārti krāsoto
olu no pērnā gada Lieldienām.
Tas pagriezās uz otru pusi.
Otra Puse viņu ignorēja, jo
nevar tak visiem muļķiem pievērst
pastiprinātu uzmanību, ņemot vērā, ka
ir robežas, kuras nejauši pārkāpjot
var aizmirst Sprīdīti, kurš sen
jau zem zemes ar kurmjiem
medu vāc. Un Lienīte kļuvusi
resna un kupraina, nekas vairs
neliedz viņai kļūt par pirmo
pasaules Brīnumu. Tai pat laikā
lēdiju viņas jaukajā pilsētas valdē
jau gaida krietns skaits kādreizējo
piedziedātāju. Un finansu ministrs angļu
valodā mēģinās noturēt meldiņu dziesmai
"Bēdu, manu lielu bēdu". Kam
pirmajam nobirs asara, tas iegūs
mūžīgo dzīvošanu un sikspārņu olnīcu,
kas garantē laimīgu laulību. Ministrs
un mājsaimniece ir labi informēti
par notiekošo situāciju Latvijas valstī,
bet nesaprot ko darīt. Jābēg
tāpēc ātri vien, ko kājas
nes uz igauniju. Tur vēl
visiem priekiem vārti plaši vaļā -
zaķīši dzīvo ziemas miegā saldā.
Par "Nasing speshal in Latvia"
jau apnicis malt un malt
veco kotlešu masu, jo tāpat
greizsirdība ir un paliks tāda
gaisma tuneļa galā, kas izslēgta.
Jāaiznes naktslampiņa, lai taptu gaisma -
tam jēgas galīgi nekādas, jo
tāpat jāiet gulēt uz cisām.
Tāpēc izsauca helihopteri un sāka
runāt ar pilotu par visādiem
suņa bumbuļiem, kas maisījās zālājā,
jo nebija novākti pēc pastaigas
pa spalvu mākoņiem. Kalendārs nepielūdzami
rādīja 8. martu, kas nozīmē
sarkanas tulpes, dzeltenas arī un
vīriešu pārvalbītās acis, ieraugot cenu
lakstiem, kas pļavā par brīvu
aug. Tā nu Lienīte sieviešu
dienā palika bešā, par ko
viņa lādēja veco skursteņslauķi, kurš
pats jutās visai laimīgs. Zaļais
pūķis bija mocījis viņu jau
vairākus mūžus, bet, protams, bez
piņģerota ik pēc pusstundas neiztikt.
Tāpēc Lienītes gādīgā roka bija
iegremdēta karstā parafīna vanniņā. Baltais
priekšautiņš, noliets ar kešupu, maigi
berzējās gar viņas labo cisku.
Lienīte noslaucīja kečupu, jo bija
ieplānojusi piedalīties Eirovīzijas atlases kārtā.
Galīgi mikla kļuvusi no tā
visa viņas apziņa. Sivēna uzslavas
bija nesaprotamas, jo viņš rukšķēja
pēdējo Busuļa smaidu,
kas pavīdēja kādā sastrēguma stundā
stāvot zem zīmes autobusa pieturā -
vietā, kur tas bija nepiedienīgi
uzturēties apģerbtam, safrizētam, smaržojošam pēc
smaržām ar nosaukumu "Nothing speshal",
kuras nepērk arī ar atlaidi,
bet par vairākiem miljoniem latu,
kas rada robu valsts kasē
un arī katra kabatā caurumu -
tautiešiem par prieku. Bez kauna
uzrok piemājas dārziņu, lai stādītu
vienu mazu turku pupu, kas
ceļoja uz Angliju, bet atslēga
kā jau parasti bija nolauzta
zem kāļu dobes, kurā sliekas
nekaunīgi centās aizvilkt atslēgu uz
aizpērno tumšo kurlā kurmja alu,
lai atslēgu samainītu pret lausku
no pusapēstas karameles Bārbele. Tā
pēc ilgas jo ilgas diskusijas
ar mēli, bija kļuvusi slidena.
Slieka saprata ka nu gan
jārāpo prom, jo kurmim kaut
kāds stulbs noskaņojums šodien un
nevēlēšanās slēgt darījumus, jo tumšā
darījuma ēnas puses bija joprojām
zināmas tikai Lienītei un vēl
kādam, kura vārds jau bija
pieminēts šodienas laikrakstos. Un tad
notika kaut kas neieidomājami mistisks -
vienā tumšā, tumšā dienā, kur
apskaidrības stars nāca pār Godmani,
slieka nolēma rāpot uz veikalu
lai iztērētu savus sakrātos tugrikus
un nopirktu sev kādu skaistu
kažociņu no kurmja ādas melnās,
kā arī kaut ko seksīgu
ar šauru sarkanu strīpiņu, mežģīnēm.
Bet nebija tiksusi necik tālu,
kad pretī nāca Valdis Zemekis
nē, TAS bija smaidošais Centis
ar sārtu tulpi rokās un
saritinātu virves rituli uz pleca.
Visi garāmejošie suņi no laimes
sāka ostīt sārto tulpi, kas
bija jau diezgan novītusi, noļukušām
atlaižu cienīgām brūnganīgi dzeltenām lapām.
Suņiem tā smaka dikti nepatika
tādēļ viņi nikni rauca purnus.
Centim par suņiem pofigs, tāpēc
viņa galvā tapa jauns plāns -
tirgot suņus maksimā starp puķēm
un piedevās - suņbarību ar atlaidi.
Cena bija pārāk pievilcīga un
ļaužu pūļus no Maximas neatraut...
Rindas stiepās divu kilometru garumā.
Vairums, kā smejies, tomēr pirka...
zirgu, kuram nebija naudas. Ojārs
Vācietis to nekad laikam nesaprastu,
jo viņš reklamēja astoņus kustoņus
un tos netirgoja pat Maximā!!!
Tad kāda vella pēc vajadzēja
"Klavierkoncertu" bez klavierēm un melnā
kurmja mētelī tērpto slieku sagaidīt?
Tikai tāpēc, lai Centis atkal
varētu bīdīt bezjēdzīgu mārketingu priekš
muļķiem, kuri to vien gaida,
lai atklātu - Centis ir Zemeka
ienaidnieks mārketinga spēlītēs, jo godīgi
sakot viņš gribēja uzlabot Zemeka
PR jomās, kur to nespēja
viņa kundze, kurai centis tīri
vai lika no biksēm līst
laukā, jo būt maksimas pirmajai
lēdijai ir gan grūti, gan
neveselīgi. Tik daudz kārdinājumu plauktos
ka raibs gar acīm metās.
Un te atskanēja Ūbeles sauciens -
Hei , vai te kāds ir?
Nāciet, mēs visu nomazgāsim un,
un bliezīsim augšā miljonvērtu Biznesu!
Bet galvenais - lietot brīnumaino "Skaidru"!
Bet pa to laiku gadījās,
ka Centi piemeklēja pamatīga caureja.
Ak vai, tas nu gan
pilnīgi nelaikā, jo man taču
salāti jāmazgā, teica Centis un
grūti ir nobraukt no kalna
ar jauno kases aparātu rociņā.
Bet neviens pat nezināja, ka
uzvelkot no rīta cauras zeķes,
tās vakarā izskatās kā jaunas,
jo patiesībā bija aizmirstas atvilktnē.
Galvenais - neaizmirst apenes kā vienmēr
maksājot jaunajā, smalkajā kases aparātā
un staipot, raustot un uzlaikojot.
Jaunzēlandes kultūras ministrijas Atešeja izmērs
bija kārtīgs pārsteigums pārējiem darboņiem.
Neviens tak nebija domājis, ka
izmērs tik liels, ka nelien
iekšā nejaukais, visiem zināmais un
aizvēsturisko cietokšņu aplenkšanā lietotais trijzaru
makšķernieku āķītis, kas tika izmantots
augstdzimušo izpriecās, bet sarūsēja. Nācās
paziņot par krīzi valstī un
ieviest e-makaronu karināmos aparātus. Tomēr
Centis apjēdza, ka viņam nāksies
noskalot pavasara salātus, jo naudas
atkal nebija, lai varētu nopirkt
svaigus. Ar joni tuvojas 8.marts.
Nasing spešal, nodomāja kāds. Protams
Centis nepiekrita. Centim verī spešal
likās pirmā lēdija. Joprojām. Tulpes
ar jau bij' šai iegādātas.
Randiņš? Viņa padomāja. Jāiet uz
veici iegādāt jaunu, krutu vešiņu,
lai neblamētos restorāna, ja gadījumā
tajā pēkšņi nodzistu gaisma un
viesmīlis netīšām aizķertos un saplēstu
sarkanvīna glāzi, kuras saturs izlītu
uz brunčiem, kurus būtu jāmazgā
restorānā. Bet dārga izrādījās vešiņa,
tāpēc bija jāiztiek bešā. Vakara
izdošanās bija apdraudēta. Bija jāpazvana
glābējkomandai "Cepums". Viņi steigšus traucās
uz maximu, lai iepirktu vakariņām
šņabīti, siļķīti, rupmaizīti un vienu
olu. Kā lai suši no
jaunās krievu kaimiņienes Aleksandras Petrovnas
māmuļas recepšu grāmatas izzog? Izsauks
izmeklētāju Capu, jo varbūt viņam
ir sava receptīte? Bet Capam
nav uzdevums būt par pavāru,
vienīgi, ja krīze spiež to
piepelnīties. Draudēja taču atlaist nabagu
pavisam no darba. Caps paķēra
trīs tulpes un skrēja pie
pirmās lēdijas lūgt izpratni, jo
pašam ar uzdevumu galā netikt.
KNAB seko katram solim. Jāslēpj
glābējkomanda "Cepums" ar visu Petrovnu.
Viņiem tak pilnas aploksnes ar
mežonīgajiem pīrāgiem. Trakas lietas tajos
aplokšņu pīrāgos glabājās jau sen.
Domāju, ka jābrauc prom, bet
vienmēr mani atturēja doma, ka
lidmašīnas krīt, kā toreiz, kad
neviens neizslēdza lidostā gaismu. Jocīgi,
nošķobījās Caps un devās prom.
Umka noskatījās ap stūri. Tagad
Centim rādās murgi - tudiš pīp,
kas strauji pāraug emocionālā krīzē.
Palīdzēt varētu tēma psiholoģijas sadaļā
jeb arī sadaļā Par TO.
Tomēr lieku santīmu nebija. Viņš
sagrūtināti nopētīja sava mazā, mazītiņā
laptopiņa ekrānu un sāka rakstīt:
"Sveika mana mīļā Dienasgrāmata! Šodien ..."
kārtējo reizi uzdūros poksim parastajam,
kurš pat gramatikas pamatus nezināja.
Bet Lēdija - tā Lēdija kurai
blakus visi džentelmeņi kļūst pumpaini,
saniknoja Dāmu, ka zaga puķes
no viņas pašas koptā dārza
jo tās viņa audzēja citam -
kuram tik zilas acis kā
bomzim pēc grūtas nakts. Spītējot
visām nelaimēm, kas nāca pār
vienu aptumšotu globusu atkarenām ausīm,
kas smuki karājās bēdu pozā,
bet tas viņam netraucēja uzvarēt -
un lēdija atplauka jaukā smaidā.
Tādi, lūk, notikumi, mīļā Dienasgrāmata!
Bet ar to viss stāsts
mūsu Centim vēl nav beidzies.
Rītdien svētki, jāsāk plānot! Restorānā
jau galdiņš tumšā stūrītī pasūtināts.
Vēl tik beibe jācenšas pierunāt,
bet viņai vislabāk garšo pelmeņi
ar patiesības garšu. Protams, ja
klāt ir aveņu ievārījums un
karameļu kandža. Beibei pārsvarā ļoti
labi iedarbojas siekalu dziedzeri gadījumos
kad vienaldzīgas kļūst nianses, kas
ir ļoti būtiskas šajā dienā.
Ar siekalām nav spēka cīnīties
pat Centim. Kur lai viņš
ņem pietiekami kvalitatīvu ēdmaņu, kas
būtu viegli sagremojama un neizraisītu
veterināras problēmas suņiem un kaķiem
kas mielosies ar pārpalikumiem? Aizžmiedzis
abas acis Centis nodomāja un
aizspiedis abas ausis sāka koncentrēties -
ievilkt nāsēs vairāk gaisa, jo
visa pamatā ir līdzsvars. Tāpēc
atlaidis kaklasaiti mazliet vaļīgāk un
uzspodrinājis ar nomazgāto salātlapu kurpītes,
viņš pēkšņi atskārta, ka kurpēm
nav "Emmaljung" uzraksta, kas piešķirtu
saturu viņa sapnim par zīmolu.
Tad Centis paņēma vakardienas ēdmaņu
un sāka cītīgi skalot, kamēr
pa TV pakete brauca kalniņos.
Kartupeļi neglābjami ieskāba. Lasot izbirušos
burtiņus, rakstot jaunu tēmu Cālī
par adminu nejēdzībām, viņš uzsāka
izspiegošanu. Vainīgais bija jānotver aši,
jo labdarība negaida. Viņš aizrakstīja
SS vienu garu peršu par
necenzētiem darba piedāvājumiem, kas konkurēja
ar darba sludiņiem Cālī, un
saņēma nekrietna ierēdņa izsmējīgi atriebīgu
atbildi, kas sākās apm. tā:
"reiz maksimā man gadījās mazgātus
žāvējumus iegādāties. Turpat bija salātlapas,
bet neviens man tās nepiedāvāja,
jo līdzi nebija lupatiņas, bet
ņemot vērā attieksmi, es jums
vakanci nepiedāvāšu, jo Valsts kasē
VID arī sastopami stukačas."
Saņēmis tik rupju atbildi, nabaga
Centis aizrijās ar tīrajām salātlapām
un neviens viņam nepalīdzēja. Tā
šis pats sāka dauzīt pa
šķīvi ar salātlapu, bet tas -
brāķis sašķīda smalkās druskās. Ak,
lai nu paliek tā lapa,
bet tomēr arī tā saplīsa!
Stulbi. Bet kas var būt
stulbāks - izgāzties ar savu preci!
Tai pat laikā divi mājāži
izstrādāja smalku plānu kā ieriebt
valdībai, jo tā taču pie
visa vainīga, pat salātu stāvokļa
kontroli zem letes nenodrošina. Izstrādātais
plāns atvirzījās otrajā plānā, kad
plāns tieši 8. martā nostrādāja!
Tik daudz bij jau plānu, ka
aizmirsās pats galvenais, proti kāpēc
vīri nikni. Varbūt to nepamanītu
uz 8. marta saulainā fona
ja tulpju vietā nesaņemtu kotlešu
receptei gudru padomu? Bet vējš
svilpoja makā un kotletes nesanāca.
Viss jau bija atdots par
lūpenēm, bet muļķa veči jau
nesaprot, ka sievietei vajag vismaz
pārsimt latus pirms sāk kotletes
cept. Nemaz nerunājot par pārējo.
Jauki sveicieni šajos svētkos, teica
skursteņslauķis Frīdis un uzdāvāja savai
sirdsdāmai balādi par jūrnieku zilo
lakatiņu. Ja jau tā, tad
nākamreiz varētu arī izmēģināt kā
vīrietis parastais, kas svētku dienās
izliekas par cukūrdūkurīti, izdzīvotu, ja
nebūtu "paņēmis" pa daudz kā
tai baisajā gadā, kad svētki
bija katru dienu. Un saule
spožāka, zāle zaļāka, debesis zilākas …
Bet vīrietis parastais no tā
nekā neguva, tāpēc skursteņslaucis Frīdis
pasauca pie sevis visus sētas
runčus, lai vienotos kopīgā dziesmā.
Viņi cerēja, ka dziesmu sadzirdēs
saeimas gudrās galvas, bet ak -
to novērtēja tikai viņa sirdsdāma.
Tomēr cerību viņš nezaudēja. Veda
sirdsdāmu pie sevis uz mājām
atkorķēja šampi, aizdedzināja sveci un
rāva vaļā dziesmu par skaisto
jaunību, kas nu jau gan
atnākusi, bet vēl negrib promiet...
Sirdsdāmai pa galvu rosījās citas
domas. Par kādu vīru, kuru
domas un vējš aizpūta baltos
ar sniegu apsnigušos kalnos tālu
Amerikā uz Kuprainā kalna. Protams
viņš nebija tur viens. Un
tur vēl bija daudz sārtu
apvēlušos vīriņu par ko tik
ļoti jūsmoja Holivudas gudrās galvas -
Džolija, Pits un pārējie smukie.
Šis stāsts nav par to
kā izsisties dzīvē, bet par
to, ka mīlestībai ir burvju
nūjiņa - atdabūs vaļā visas sirdes,
aknas, nieres, smadzenes un vairogdziedzerus -
turi vai neturi ciet! Un
tāpēc katru rītu vajag rūpīgi
pārbaudīt apakšveļas tīrību un atbilstību
bomžu nerakstītajam dresscode standartam, lai
kontaktējot ar Jaunzēlandes Atašeja pulciņu
mēs nenonāktu pretrunās - viņi ir
pasaules paraugi, pēc kuriem mums
būs tiekties! Lieki piebilst, ka
dziļi sirdī mēs viņus saprotam,
bet grūti iedomāties Zemeki, kurš
cienā Atašeju ar mazgātiem salātiem.
Varēja tak vismaz olas izvārīt
vai rasoliņu sagriezt. Slinkums laikam,
vai arī remonts pilī sācies?
Vai arī necieņa pret valdošo
gaudojošo, raudošo, barojošo un citādi
kaitinošo varu izpaužas? Jāprasa astrologam
jaunu zvaigžņu horoskopu, bet budžeta
limits paredz kaut ko citu.
Tāpēc Zemeka sieva nolēma pati
pastāstīt, kā būs visiem dzīvot -
mazā meža mājiņā ar dārzu
un naturālo saimniecību. Tātad nav
lemts piepildīties sapnim par pili.
Bet letiņam jau lemts tik
uzkost otru letiņu, tāpēc naudai
nav nozīmes. Tikai kam skauž?
Visā stāstā var teikt - ja
nejēdz taupīt, tad nav ko
raudāt - kā gan kļūt bagātam?
Gudrie tagad neraud. Viņi iesmej
"Bez Tabu" un "Panorāmā", piedāvājot
muļķiem pašiem būt vainīgiem, ka
tauta pati uz goda pjedestāla
viņus svinīgi uzstutējusi. Bet vai
tāpēc kādam ir jāsaiet mencās?
Centis tak mencām radis labāku
pielietojumu - iebāzt koferī un aizsūtīt
vispirms Sirmajam, lai novērtē, kā
labāk sašmorēt … vai tomēr nemaz
neķerties klāt un uzreiz pārsūtīt
uz Maximas tīklu, lai tirgo,
tik neaizmirstot termiņu pārlīmēt, ko
Klāra Cetkina sadrukāja uz sarkanajām
lapiņām, kuras viņa glabāja atvilknē
lai nedo dies Centis tās
neatrod un nenomazgā. Centis vispār
apjēdza - vajag jaunu mazgāšanas līdzekli -
veco prese jau atkodusi. Žēl
vecajā ieguldītā laika un sviedru,
bet dzīve ir nežēlīga. Sirds
sāpēja, bet Centis ķērās pie
pēdējā salmiņa - jādabū Atašeja vekselis
lai varētu oficiāli iegādāt Jaunzēlandē
patentētās šķēres aitu cirpšanai. Latvijā
to vilnu nostādinot spirtā iegūtu
īpašu mazgāšanas līdzekli, domātu priekš
iekšķīgas lietošanas, tirgojamu pēc 22:00.
Bet pirmā lēdija nepiekrita ganīt
pircējus kuri iepirksies naktī. Viņi
taču var uzmest divdomīgu skatienu
, vājajā apgaismojumā noturot mani par
iedzimto - sašutusi padomāja pirmā lēdija.
Arī otrā un trešā lēdija
nepiekrita padarboties maksimā. Neprot novērtēt
mazgāšanas līdzekļu ietekmi uz vēlētāju
nenobriedušajiem prātiem. Drīz vēlēšanas, nodomāja
Centis. Varbūt pārsviesties uz Rimi?
Nē, tad jau labāk aitas
lai cērp Ceļakāja un Iedodpiečuks,
Bet man vajag "pilnu sili",
"siltu migu" un dienišķo rīta
hm... kafijiņu ar piena lāsi,
bet rimi tak tāāāādas ceņņiks
, ka jāiet uz Statoilu uzlāpīties
bet slinkums, jāpiezvana moška 900***
un jāiekodējas pret ēšanu? Pārāk
daudz problēmu šim pirmdienas rītam.
Bet īstam strādniekam nedrīkst būt
nevienas pašas problēmas pirmdienas rītā!
Tāpēc jāpieņem darbā Sekretāre. Viņš
nemaz nezina, ka Sekretāre ir
Jaunzēlandes Atašeja ārlaulības meita. Ārprāts -
viņa ir viens kārtīgs robots!!!
Un pat latviešu gramatiku viņa
iemācījās lietot, lai nevarētu atkost.
Klāra Cetkina maskējās par Roombu.
Viņai jau nebija izvēles - ļaunie
citplanētieši bija implantējuši viņā motoriņu
un propolleru kā Karlsonam. Maskēšanās
viņai palīdzēja īstenot slepeno plānu,
kas vērsts pret Centi un
beigu beigās nokauj Santa Klausu -
glābšanas plāns šai drūmajā situācijā.
Bet novākt Santu bija kļūda!
Novākt vajag vienu no Teletūbijiem -
to, kas Dipsijs, jo vārda
dienas viņam tikpat nav. Piedevām
pārējie Teletūbiji uz viņu dusmīgi -
Dipsijs kontaktējas ar nevēlamām personām.
Un Dipsijs iemācījās sērfot uz
apaļās Klāras Roombas, kas kaislē
skaļi spiedza un skaļi rīvēja
bumbas gar izķidātiem veciem sieriņiem.
Bet atgriežoties pie paša sākuma -
nekas nav vērtīgāks par Atašeja
radīto gleznu "Klusā daba ar
atejas mežģīņoto brilli" uz ziloņkaula,
jo viss jaunais ir labi.
Ar to gan stāsts vēl
nav pat pusē, jo Atašejs
grib precēt latvju zelteni Trūdi,
kurai pūrs pielocīts kopš kara
un pati saglabājusies diezgan laba.
Nu tikai godīgi sakot mazliet
labā kāja ir garāka par
šo bezgalīgo pļāpu stāstu par
Atašeju. Tomēr Trūdei vajag vēl
Latvju puišiem galvu jaukt un
tantiņām dot iemeslus visādām runām,
tāpēc ķērusies atkal ir pie
Ķemermiestiņa jaunā vīra meklēšanas netā.
Tas gan netraucē viņai papildus
lasīt iepazīšanās sludinājumus uz sienām
un ievākt ražu tuvējā mežā.
Ko Tu smukai, gudrai padarīsi?
Atceroties, kā reiz viss sākās,
tomēr gribas atgriezties pie Dipsija
, kurš atsaucoties uz Trūdes sludinājumu,
ar zarainu slotu kājstarpē un
ziediem rokās lēkšoja uz tikšanos.
Dipsijs bija lāga zellis un
… "Tudiš pīp", teica Centis! "Šlagbaummmms!"
Neliksim viņam šķēršļus jaunai mīlestībai,
un rakstīsim viņa vārda dienu
papildlistē. Trūdes zobā ieķērusies dille,
taču jauno precinieku tas nebiedē -
šīberis jau aizbrauca ciet sen,
bet Dipsijs to nemanīja. Vēl
nav nodejota la bamba boobmā,
kad jau Atašejs svin kāzas -
abi ar Trūdi iet baznīcā.
Atkal ziema atnākusi ar sniegu
un viņi netiek vairs ārā.
Tobrīd viņi vēl nenojauš, ka
pa kalnu nāk sniega lavīna,
bet slēpju stiprinājumi tik cieši
saspieduši mācītāja kāju, ka tas
sāk ticēt, ka augstāki spēki
rauj viņu iekšā astrālajā pasaulē.
Bet viņa sirdī mājo miers -
galvenais, turpat ir kāzu mielasts
kuru lavīna aprij tā, ka
akmens uz akmeņa vairs nepaliek.
To redzot Trūde saprot, ka
nāksies palikt bez pusdienām. Dipsijs
atceras, ka kabatā ielicis līdzi
pomidoru, kurš palicis pavisam mīksts,
bet nervozējot viņš to aprij
tā vietā lai aiznestu Centim.
Un arī jaunajai sievai nepiedāvāja,
jo labums paliks uz ciskām
un tūlīt atkal prasītu vēl,
tā aizmirstot mest līgavas pušķi,
kas atkal piegānītu izpucētās grīdas.
Bet vai pušķī slēpjas laime
tiem miljoniem neprecēto meiteņu, kas
nesatika mīklaini pazudušo virtuālo Speciālistu,
kurš saimniecībā sāka audzēt mobilos
ganāmpulkus, lai varētu cirpt un
testēt iRobotu īpaši smagos apstākļos?
Gāja gadi. Krīze bija beigusies.
Dažam kaulos bija iemeties reimatisms,
dažam bija laikazobs iezadzies. Tomēr
Centis cauri laikiem gāja, galvu
platās durvīs iespiedis ar smaidu.
Paspēt kājām uz pēdējo vilcienu
bija tikpat kā neiespējami. Pat
atlaižu kartes piesolīšana te nelīdzētu.
Tāpēc Centim ienāca prātā doma -
pamest visu šo murgu un
paskatīties, vai patiesība ir ārpusē
, kur AirBaltic spārnus pleš plati
un iRobots maigi dūdinot strādā.
Bet Dievs nav mazais bērns -
šitādi pigori cauri neies gan!
Katrs beigās dabūs pēc nopelniem!!!
...tik Klāra Roomba, kurai propellers,
sapinās piesnigušajos elektrības vados un
nolika uz ceļiem gan Atašeju -
dzirksteles vien pa gaisu aizgāja
no īssavienojuma viņu smadzenēs. Un
pasaules globālā sasilšana tikai pastiprinājās.
Ledāji sāka kust un negaidot
pilsētas ielās parādījās karaliskie pingvīni,
bet ar mugurām kopā nespiedās -
tie stāvēja bariņā un skatījās,
jo tie ir pingvīni, nevis
kaut kādi nīkuļi, kam salst
pakaļas kopā. Pingvīni var vēl
visiem parādīt pigas, un tāpēc
šie pingvīni visu pasākumu sačakarēja!
Uzdziedāsim trallallā no rīta agrumā -
pie joda kas būs tālāk,
šitā nesakarīgi attīstot domu gaitu.
Tādēļ švabras un veņikus rokās -
un uzpriekšu dzimteni aizstāvēt no
nīkuļiem - saspiestiem pingvīniem, par kuriem
tolkom neviens neko nezin, tikai
baltā fraka liecina par piederību
noteiktai politiskajai partijai. Tikmēr vilcienā
plackarta vagonā svētlaimē krākuļoja Centis.
Viņš nepamanīja Sekretāri, kura piezagās
viņam klāt, karabīnēm grabēdama un
mīlas dzeju skandinādama. Viņas slēptais
uzbudinājums lika par sevi manīt,
tāpēc Centim aizsvīda pat brilles.
Krēslā viņš sarāvās pavisam maziņš,
noslaucīja savu norasojušo pieri un,
un centās caur aizsvīdušajām brillēm
ieraudzīt briļļu tīrāmo mikrošķiedras lupatiņu,
bet tās nebija. Nebija pat
tualetes papīra strēmeles, jo šorīt
visu rullīti bija izlietojis slaukot
kurpju zoles un mēteļa pogas
...tas taču ir Centis!!! Pedantsvienvārdsakot!
Tāpēc Centa mājas tuvumā tualetes
spīdēja un smaržoja pēc "Saņitarnij",
reibinošais aromāts apdullināja blakus esošās
uzkopšanas līdzekļu fabrikas sargsuņus, kuri
aizdomīgi uzlūkoja katru, kurš nesmaržoja.
Suņi tur nebija daudz; drīzāk
pārāk maz, lai nosargātu visu
tualetes papīra krājumu, kuru Centis
izmantoja, lai spodrinātu plīts virsmu.
Nebija brīnums, ka Sekretāre mīlēja
šito sviedraino sušķi līdz nelabumam,
jo viņam vienmēr bija sūkļi.
Bet stāsts nav par to,
bet gan par Atašeju, Sekretāri
Klāru, kas bija izlūkdienesta aģente
un iRobotu, protams, kas tīrīja
labāk nekā vidusmēra mājāzis Boka.
Pavasaris tā arī nepienāca, bet
saprātīgā blondā būtne bija precējusies
kuro reizi ar to pašu
pelēkā Maximas kardināla vecāko brāli.
Viņš arī ir pajoliņš. Tomēr
labāk zīle rokā, nekā kokā -
galvenais, ka cilvēks labs. Ko -
pajoliņiem tomēr arī reizēm veicas!!!
Bet šis nebija tas gadījums!...
"Jūsu biļetītes, lūdzu!" atskanēja konduktora
aizsmakusī balss, pārtraucot brīnišķo sapni.
Kad Centis trūkās, brille krita...
un slotas pajuka pa grīdu,
pārsizdamas iRobotam pieri. Ak šausmas -
viņa priekšā stāvēja kailā Klāra.
"Nu cik var?" nodomāja Centis.
Bet Klara, smīnēdama uzgrieza muguru,
ļaujot aplūkot savu garo bizi -
diezgan kārdinošu sava ķermeņa daļu
, kas bija aptīta ap propelleri
aiz kura nemanāmi slēpās Atašejs.
Klāra bija Atašeja ārlaulības bērns.
Atašejs pats to noliedza, bet
Klāras deguns un dzimumzīmes uz
virslūpas par to liecināja nepārprotami.
Klāru bija savervējis izlūkdienests -
viņa perfekti lēca no vertoļota.
Tas, protams, tikai iegansts. Patiesībā
agrāk viņa bija grīdas lupata!!!
Bet viņa noskatījās filmu "Nikita",
nokārtoja apsardzes sertifikātu un pat
iemācījās izjaukt un salikt kalašņikovu.
Bet izlūkdienestu interesēja viņas implants.
Kāds vēl implants - izbrīnījās Nikita2?
Netēlo muļķi! teica aģents MistersX.
Klārai reiz bija iesauka Boomba -
tas gan bija vēl pamatskolā.
Pamatskolā viņa bija prasta lupata,
nebūt ne skaistule kā tagad.
Viņai dzimtā visi bija lupatas
no dizaineru bezgaumīgiem butikiem - diemžēl
tāda ir drošības dienesta versija.
Viņas dzīve krasi mainījās brīdī
kad viņa saputroja lidmašīnas - Bostvānas
un Parīzes - tā dažreiz gadās.
Kad zaļa glumīga antena ieurbās
viņas miesā līdz kaulam, radot
neaprakstāmas sāpes un evolūcijas mokas -
tādu personības mistisku pārvērtību.
Ar laiku viņai izauga propelleris
un nu kā karlsons lidinājās
ne jau pa Stokholmu, nē.
Atļaujiet izkāpt, gārdza Centis nomodā -
Ķemeri ir klāt, kāp ārā!!!
Viņš ķēra pēc stop krāna …
Stāstnieks pieklusa … intriga arvien pieauga …
jo stopkrāns diemžēl bija salauzts.
"Provokācija," čukstēja Centis, draudēdams sūdzēties
tikai pats īsti nezināja kam.
"Čai, kofe, potancujem?" - smaidīja Klāra.
"Vodka, pivo, poļežim" - atbildēja Centis.
Klāra autā atkāra žokli un
lūkojās pēc tuvējā smagākā priekšmeta.
Centis saprata - briest baigās ziepes.
Ātri jāizdomā kāds efektīgs plāns
kā ātri padarīt Klāru nekaitīgu.
Bet garām lidoja Supermens un
pamanīja Centi. "Cik seksīgs" nodomāja,
bet paķēra Klāru. Aunapiere gatavais!
Supermeņi arī mēdz kļūdīties. Centis
aizdedzināja cigareti un zvanīja Atašejam.
"Pag', bet ko viņam teikšu?"
Piedāvāšu paldies karti ? Un tālāk?
Apsveikt sieviešu dienā? Laikam nederēs.
Uz salātiem arī vairs neuzķersies.
Varbūt uzaicināt viņu piedalīties šovā?
Domāts, darīts. Centis ievilka elpu,
izvilka mobīlo, bet pēķšņi atskanēja
līdz mielēm pazīstama balss, kas
paziņoja: "Centiii, nāc pie manis".
Mammu, kā tu te gadījies?
Tu aizmirsi uzvilkt siltās zeķes!
Mamma, atbraukusi no Kanāriju salām
necerēja sastapt savu Centi plackartniekā.
Centīt, Tu zobiņus iztīrīji? Pelīt?
Tālumā
mirgoja žilbinoša reklāma. Cik skaisti!
Nevis biete, bet Coca Cola!
Mamma apvainojās līdz sirds dziļumiem,
kaut klusībā juta - kāpēc gan
netīties lapās ar visu bieti?
Nē, labāk iemarinēt, lai Centim
ir darbiņā pusdienās kas gards.
Un kas var būt gardāks
par ceptu desu krīzes laikā
ar mātes gardi merinēto bieti?
Tikmēr Supermens Klāru bija nogādājis
tieši pie slotu kambara. "Aiziet!"
Neviena slota nebija darba kārtībā.
Klāra sāka nevaldāmi raudāt un
šņaukt degunu putekļu lupatiņā. Noskaidrojās
ka Klāru ir laiks ieeļļot,
bet viņas alerģija pret rapšiem
ir acīmredzama. Tāpēc izmantosim ekoloģisko
metodi, jo tie dubļi ir
visur. Bet Klāra turpināja raut
motoreļļu no spicglāzītēm, šķaudīt un
sprauslāt uz visām pusēm. Supermens
saprata - tā ir lieliska iespēja.
Viņš uzvilka triko un metās
aiz Klāras propellera un iekrāva
pa ausi Centim, kas bīstami
tuvu bija pievirzījis savu bieti!
Robins Huds to nespēja noskatīties
tāpēc Supermens to fiksi izslēdza!
Te pēkšņi nez no kurienes
uz zemes nolaidās Betmens, kurš
šito bij redzējis pa BBC.
Visa Holivuda sastinga mēmās šausmās -
tika gatavots atentāts pret Atašeju?!
Vai brieda kārtējais dzeltenais romāns?
Nē, vnk Ēķis nopirka autortiesības
lietot misteru Properu savām vajadzībām,
bet abiem ar Karginu sajuka.
Sajuka aprēķini un Parex nogrima.
Bet Misters Propers par to
sašuta. Viņš jau sen balsoja
par anonīmo alkoholiķu iknedēļas dzertiņiem.
Čau, mani sauc Dosja! Atskanēja
Rex čarkstošā balss. Galīgi sajucis.
Klārs Roombs pie krūmiņa vēma,
bet Dosja pa to laiku
skaloja smadzenes un jauca kokteilīti -
mēģināja noķert vilni, lai nesanāktu
publiska šmuce. Klūnijs stūma rateļus
pilnus ar Martini pudelēm. Izdzertām.
Bļin! Baļļuks beidzies! Noburkšķēja Betmens.
Te būs vajadzīga lielā tīrīšana
un pudeļpieņēmēja pakalpojumi pie viena.
"Prisnitsja že takoje!!!" Kasot bieti
nodomāja Atašejs, un piespieda ciešāk
pie krūc savu jaunāko tamborējumu -
mazu supermeņa kostīmiņu. Tas bija
kaut kas līdzīgs liegam sapnim
guļot uz Dormeo matrača un
veroties zvaigžņotajā debesī. Tāds zils
kā Ajax logu tīrītājs. Smuks.
Var pat biznesu uzsākt. Vēl
ir tīrītāju un lupatu krājumi
lai supermena tepiķīti izmargotu. Un
palaižot skaļu purkšķi pēc labām
sentēvu metodēm, bija skaidrs, ka
Atašejs ar Klāru ir piemirsti.
Viņi vienkārši nolīda pagrīdē, lai
apdomātu, KAD vienreiz šitas stāstiņš
beigsies un sāksies jauna, skaista
balvu pasniegšana. Tomēr Vellata nemaz
te neieskatās - laikam Alpos slēpo
un ķer kaifu no saules.
Aha, slalomtrasē, divatā ar Supermeni,
bez Klāras, Atašeja un i-Robota.
Ja kāds nesaprata, par ko
runa, lai stāv un paklusē.
Vot i skazke konez, teica
Vilks un sarkangalvīte ar rūķīšiem,
kurus Centis bija atradis mežmalā
kopā jautri rotaļājamies - bez kašķiem
un citādām slimībām, ko sadabūja
ēdot nemazgātas pārtikas preces, kuras
Centis nebija paspējis noskalot zem
hlorētas ūdens strūklas. Sarkangalvīte gan
ir viena liela riktīga biete!
Viņai patīk, ka Centis atgriež
vecos, labos konservus ar šprotēm
un pievieno tur sīpolu lokus,
klāt majonēzi un bļodā iekšā!
Kārumniece. Bet rets jau tas
salāts, kuru nevar iebāzt bļodā.
Tā arī diēta aiziet pa
pieskari. Bet neko darīt! Sāksim
pirmdien jaunu dzīvi. Arī trenažierus
Centis mums noberzīs - roka piešauta.
Vienreiz gan piešāva karstam trenažierim,
jo tur bija darbojies iRobots.
Roka čūloja ilgi un sāpīgi
un arī tīrīšanas sūklis izkusa...
Kā saka - nečamdi svešus trenažierus
un iRobotus, jo tie var,
nu gandrīz vienmēr var
darīt telpas itin glītas, svaigas,
lai namamātei nava raizes.
Bez ķimijas un stīvas muguras
pie glītām grīdām ātri tikt
tai palīdzēs mūsu Klāra Roomba!
Bet ne par to stāsts.
Nē, stāsts ir par Klāru.
Izstudējis Klāras dosjē, Atašejs nolemj -
no trakiem labāk pa gabalu.
Klārai nav neviena brāķa, tāpēc
vēl konsultēsies ar savu Sekretāri -
noteikti viņa ir spiedze, jo
kālab tā gatava strādāt viena?
Viņa uzsūc ne tikai putekļus,
pati kā priede kalna galā
domādama ko darīt tālāk. Vai
domāt tālāk vai sākt rakstīt?
Pēc starta komandas saņemšanas,
Klāra izšāva vēlreiz ar savu
statistisko strāvu pa projecēto Atašeja
attēlu. Un trāpīja tieši desmitniekā -
foto uz sienas xxl izmērā.
Īstais Atašejs sajuta vieglu triecienu
astrālā ķermeņa apvidū, tāpēc mazliet
sabijās un nolēma doties uz
baznīcu izsūdzēt grēkus. Bet ceļā
šim aizķērās aiz lauskas kāja.
To visu Klāra fiksēja blociņā -
brīvajā laikā viņa bija scenāriste
vācu klasiskajam mēmā kino žanram -
"Rokas augša, uzrādiet jusu dokumentus!"
Grēkus sūdzēdams viņš bija piesarcis,
bet tas netraucēja viņam pieslēgties
iPodam un būt vienā ritmā
ar citplanētiešiem. Tā gāja gadi
un pienāca krīze un badi.
Klāra palika bez darba, jo
viņai tāpat bij labi un
pabalstus ar vēl saņem, tāpēc
viņa nezaudē formu - izvelk savu
vienreizējo augumu gozēties pavasara saulītē,
jo solārijs viņai kaitē. Taču
sauļošanās prieku nomāca lūriķis, ar
nekaunīgo feisu no tuvējiem krūmiem.
Ārprāc, man taču krūšturim noirusi
smukā mežģīne, satraukti domāja Klāra.
Bet lūriķim mežģīne dziļi pie
kājas, jo labāk nebūtu vispār,
jo tāpat tuvojas iRobots, lai
piešūtu Klārai lietu par mazgadīgo
putekļu ieraušanu nāsīs. Saule norietēja
un bez mežģīnes kļuva vēsi.
Lūriķis piedāvājās Klāru aizvest mājās.
Viņai gribējās vēl vairāk! Tad
viņa lika lietā sievietes viltu
un aicināja lūriķi uz kafejnīcu,
kur piedāvāja svaigu balandu - nātru
kotleti viltīgi piemiegdama ar aci
kas zaigoja varavīksnes krāsu gammā:
"Nu ko, vai alksti pārmaiņu?" -
tāds bija tas nopietnais jautājums,
bet lūriķis gribēja kā parasti
palūrēt pa atslēgas cauruma šķirbu
uz nātru kotleti. Citādi apēst
jau var jebkurš. Bet tikai
visu izjauca pilnmēness - lūriķis sāka
runāt muļķības un atklāja savu
patiesībā maigo dvēseli - atzinās Klārai
ka par lūriķi viņu piespieda
tapt tēvs, kurš bija visparastākais
izpletņlēcējs un lūrēja uz visiem.
Viņš mēdza būt arī nirējs,
bet reiz tēvu saņēma gūstā
amazones. Plāni gāja tēvam, jo
viņas neļāva lūrēt. Atbrīvot tēvu
gribēja pats,
bet viņš izmežģīja kāju. Traki
ka nekur nebij atrodams ģipsis,
jo uz salmu šinām nevar.
Toties salmus varēja labi uzkūpināt
kāsītī, un tad izvēle skaidra.
Par švaku. Jāmeklē kas stiprāks,
bet kājas trauma neļauj. Smieklīgi.
Tad viņš paņēma binokli, piesēja
cepuri staba galā - putnubiedēklis gatavs.
Vismaz atbilst viņa otrajam "es".
I psihologu nevajag. Dzīve ir
skaista, pat šajos drūmajos apstākļos
jādomā tikai par pasauli skaistu -
kā to padarīt labestīgu, skaistu,
kur Atašejiem veicas ar beibēm
un stāstiņš beidzot laimīgi beidzās.
Un viss notiek uz labu.
